Monēras (no sengrieķu μόνος — 'viens' ^[1]) ir viena no piecām dzīvo organismu valstīm un vienīgā, kurā ietilpstošie organismi ir prokarioti. Tātad tie ir organismi, kas katrs sastāv no vienas šūnas, kurai nav kodola. Daļa monēru absorbē barību, bet citas ir fotosintezējošas. Pie monērām pieder arhebaktērijas, baktērijas un ciānbaktērijas. ^[2] Taču, pēc dažiem avotiem, dalījums piecās dzīvo organismu valstīs tiek uzskatīts par novecojušu, un monēras vairs nav valsts, jo ciānbaktērijas pieskaitītas augu valstij to fotosintēzes spēju dēļ un izveidotas divas atsevišķas valstis — baktēriju un arhebaktēriju —, tādējādi šādā taksonomijā ir sešas, nevis piecas bioloģiskās valstis. ^[3]

Pēc Kārļa Linneja Systema Naturae, daba tika iedalīta dzīvniekos, augos, minerālos. Pēc mikroskopa uzlabošanas dzīvības klasifikācija arvien tika attīstīta. 1675. gadā Antonijs van Lēvenhuks atklāja baktērijas un nodēvēja tās par animalcules un pieskaitīja dzīvnieku (Animalia) klasei Vermes. Pēc Čārlza Darvina darba "Sugu izcelšanās" publicēšanas Ernsts Hekels 1866. gadā piedāvāja triju valstu sistēmu, kurā līdzās dzīvniekiem un augiem viņš izcēla protistus (Protista), ietverdams tajos lielāko daļu mikroskopisko organismu. Vienu no astoņām protistu pamatsadaļām viņš nosauca par monērām (Monera) un definēja kā viendabīgus organismus, kuriem nepiemīt struktūra un kuri sastāv no plazmas. Šī sistēma par monērām sauca ne vien atklātās baktēriju grupas, bet arī vairākus eikariotu organismus. Hekels izmantoja no sengrieķu valodas aizgūto moneres jaunlatīņu Monera, vācu Moneren/Moneres, ko viņš skaidroja kā 'vienkāršs', bet precīzāk to tulkot kā 'viens', 'vientuļš'.

Monēru un protistu klasifikācija ilgstoši bija ļoti nepilnīga un neskaidra. Monēras jēdziens kļuva plaši atzīts 20. gadsimta 20.—30. gados, kad tika izprasta atšķirība starp dzīvajām radībām ar šūnas kodolu un dzīvajām radībām bez tā. 1925. gadā Eduards Šatons iedalīja dzīvos organismus divās impērijās — prokariotos (bez šūnas kodola) un eikariotos (ar šūnas kodolu) —, un monēras kļuva par vienīgo valsti prokariotu impērijā.

Dzīvo atsevišķi vai sakopoti pa vairākiem kopā. Koki ir nekustīgi un sporas neveido. Vairākums koki ir nekaitīgi saprofīti, kas plaši izplatīti dabā.

Pēc šūnu sakopojuma izšķir:

• mikrokoks - 1 šūna,
• diplokoki - 2 šūnas,
• streptokoki - 3 šūnas, kas sagrupētas ķēdītēs,
• tetrakoki - 4 šūnas,
• sarcīnas - 8 un vairākas šūnas.

Patogēnie koki ierosina dažādas strutojošas infekcijas:

• stafilokoki - dažādus ādas sastrutojumus, furunkulus, abscesus,
• streptokoki - angīnu, rozi, skarlatīnu, dažādus septiskus procesus, nedzīvu zobu sastrutojumus, streptokoki ārējā vidē izdala toksiskas vielas,
• gonokoki - izraisa gonoreju,
• pneimokoki - izraisa pneimoniju.

Nūjiņveida baktērijas, kuras savā attīstības ciklā veido sporas, sauc par - baciļiem. Lielākā daļa baciļu ir saprofīti.

• Vibrioni

Īsas, kustīgas komatveida baktērijas ar viciņu vienā galā. Ir ūdenī, augsnē, cilvēku un dzīvnieku organismā.

• Spirillas

Baktērijas, kuru virsmā ir divi vai vairāki izliekumi.

• Spirohētas

• Stomatīts
• Angīna
• Bronhīts
• Pneimonija
• Nefrīts
• Tuberkuloze
• Dizentērija
• Garais klepus
• Difterija
• Meningīts
• Gonoreja
• Botulisms
• Stingumkrampji
• Laimas slimība
• Salmoneloze

Šis ar bioloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l