Vēris ir sausieņu meža augšanas apstākļu tips labi aerētās minerālaugsnēs, kur kokaudzi veido egles ar bērzu, apšu, baltalkšņu un citu lapu koku piemistrojumu. Pamežā aug pīlādži, krūkļi un lazdas. Zemsedzē aug ēnmīļi: zaķskābenes, dažādas graudzāles un sūnas. Vēris izplatīts auglīgās māla, smilšmāla un mālsmilts augsnēs. Vēris visbiežāk sastopams paugurainā morēnu ainavā. Latvijā vēris aizņem 19% no mežaudžu kopplatības.^[1]

Parasti podzolēta. Virskārtā irdens jēltrūds ar augstu pH. Sastāv no mālsmilts, māla, smilšmāla. caurlaidīga. Augšņu tipi:

• velēnu podzolētās
• brūnzemes

I bonitātes egļu audzes ar bērzu, alkšņu, liepu, apšu piemistrojumu. Iespējamas arī sīklapu tīraudzes (bērzu vēris, baltalkšņu vēris, apšu vēris u.c)

Lapu koku audzēs pamežs ir vidēji biezs, bet egļu audzēs retāks, kas saistāms ar tā nomāktību. Pamežu var veidot lazdas, pīlādži, bērzi, blīgznas u.c.

Izplatītākie sīkkrūmi un lakstaugi ir mellenes, palēcītes, žagatiņas, zaķskābenes, apaļlapu ziemcietes, daudzziedu mugurenes, maijpuķītes, baltās vizbulītes, avenes, kaulenes, kazrozes, birztalu skarenes (Poa nemoralis), niedru ciesas, meža kosas, dzeloņainās ozolpapardes (Dryopteris spinulosa), Eiropas kumeļpēdas (Asarum europeum), čūskogas (Paris quadrifolia).
Sūnu stāvā visbiežāk ir stāvaines, rūsaines, divzobe, trīsšķautņu spuraines, skrajlapes, knābītes (Eurhynchium striatum), dažādi paparžaugi, citas sūnas u.c.

Atkarībā no reljefa vērus dala divos tipos, līdzenumu un pauguraiņu vēros. Lielākie egļu vēri atrodas Viduslatvijas nolaidenumā, Austrumkursas augstienē un it sevišķi Vidzemes augstienē. Daudz egļu-sīklapju meži izplatīti Aknīstes nolaidenumā, Rietumkursas augstienē un vietām Idumejas augstienē.

Šis ar ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l