Tomass Piktons Sir Thomas Picton
Ģenerālleitnants Tomass Piktons
Trinidādas gubernators
Amatā 1797. gada februāris — 1803. gada februāris
Priekštecis	Ralfs Aberkrombi
Pēctecis	Komisija (Viljams Fulertons, Semjuels Huds, Tomass Piktons)
Tobāgo gubernators
Amatā 1803. gada 30. jūnijs — 1803. gada jūlijs
Pēctecis	Viljams Džonstons
Dzimšanas dati	1758. gada 24. augustā Heverfordvesta, Pembrukšīra, Velsa
Miršanas dati	1815. gada 15. jūnijā (56 gadu vecumā) Nīderlandes Apvienotā Karaliste, Vaterlo
Profesija	karavīrs, politiķis
|- | Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālleitnants Dienesta laiks 1771–1815 Valsts Lielbritānijas Karaliste Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste Struktūra Britu armija Kaujas darbība *Francijas revolucionārie kari *Napoleona kari **Vaterlo kauja KIA Apbalvojumi Pirts ordeņa lielkrusta bruņinieks

Sers Tomass Piktons (angļu: Thomas Picton; dzimis 1758. gada 24. augustā^[1] — miris 1815. gada 18. jūnijā) bija Lielbritānijas armijas virsnieks un koloniālais administrators. Viņš cīnījās Napoleona karos un krita Vaterlo kaujā. Saskaņā ar vēsturnieka Alesandro Barbero teikto, Piktons tika "cienīts par viņa drosmi un no viņa baidījās par viņa viegli aizkaitināmo temperamentu". Velingtonas hercogs viņu nosauca par "rupju velnu, kāds jebkad ir dzīvojis", taču uzskatīja viņu par spējīgu karavīru.

Lai gan viņa militārās spējas nav apšaubāmas, kā koloniālais administrators viņš bija nežēlīgs pat pēc tā laika standartiem. Trinidādas gubernatora amatā viņš atbalstīja spīdzināšanas izmantošanu. Anglijā viņš tika tiesāts par 14 gadus vecas meitenes nelikumīgas spīdzināšanas atbalstīšanu.^[2] Lai gan sākotnēji Piktons tika notiesāts, vēlāk viņš panāca notiesājošā sprieduma atcelšanu, apgalvojot, ka Trinidāda ir pakļauta Spānijas likumiem, kas atļauj spīdzināšanas izmantošanu.^[3]

Tomass Piktons dzimis 1758. gada augustā Heverfordvestā (Pembrukšīrā, Velsā).

Viņš iestājās 12. kājnieku pulkā 1771. gadā, dienējot sava tēvoča pakļautībā un viņa vienība tajā laikā bija izvietota Gibraltārā. 1777. gada martā viņš tika paaugstināts par leitnantu. 1778. gada janvārī Piktons tika paaugstināts par kapteini un atgriezās Lielbritānijā, kur tika norīkots uz 75. kājnieku pulku.

1794. gadā Piktons devās uz Vestindiju, kur tika iecelts par britu spēku virspavēlnieka Džona Vona adjutantu. Drīz vien viņš tika paaugstināts par majoru. Vestindijā Piktons piedalījās koloniālajos karos pret spāņiem un francūžiem, tostarp Sentlūsijas un Sentvinsentas ieņemšanā, un par izcilo dienestu tika paaugstināts par pulkvežleitnantu. Pēc Trinidādas ieņemšanas ģenerālleitnants Aberkrombijs iecēla Piktonu par salas gubernatoru. 1801. gada oktobrī viņš tika paaugstināts par brigādes ģenerāli.

1803. gadā Piktons atgriezās Lielbritānijā un tika arestēts apsūdzībās par vardarbību Trinidādā. Pēc ilgstošas ​​tiesas prāvas Piktons 1806. gadā tika atzīts par vainīgu vergu spīdzināšanā plantācijās. Tomēr Piktons nepiekrita spriedumam un iesniedza apelāciju, kas tika atstāta spēkā 1808. gadā, un Piktons tika pilnībā attaisnots.

1809. gadā Piktons tika paaugstināts par ģenerālmajoru un cīnījās Holandē, kur piedalījās Flisingenas aplenkumā, pēc kura veiksmīgas pabeigšanas viņš kļuva par šīs pilsētas gubernatoru.

No 1810. gada Piktons ar izcilu drosmi cīnījās Spānijā, komandējot divīziju Velingtona armijā. Savas divīzijas priekšgalā Piktons piedalījās Badahosas aplenkumā, kura laikā pēc sīva uzbrukuma ieņēma citadeli, uzbrukumā Sjudada Rodrigo pilsētai un Vitorijas, Ortezas un Tulūzas kaujās. Pēdējā kaujā Piktons veica ārkārtīgi prasmīgu viltīgu uzbrukumu pilsētas ziemeļu daļai, tādējādi izšķirot Velingtona uzvaru pār franču maršala Sulta spēkiem. 1815. gada sākumā Piktonam par izcilo dienestu Ibērijas teātrī tika piešķirts Pirts ordeņa Lielais krusts.

Kad imperators Napoleons 1815. gadā atgriezās no Elbas salas, Piktons tika iecelts par apvienotā angļu-holandiešu korpusa komandieri. Ievainots Kvatrebra kaujas laikā, Piktons tomēr piedalījās Vaterlo kaujā 18. jūnijā, kur viņš atkal tika ievainots, šoreiz nāvējoši. Pēctam viņa ķermenis tika pārvests uz Londonu, kur viņš tika apglabāts.

Viņš tika apglabāts ģimenes kapenēs Svētā Džordža baznīcā Hanoveras laukumā. Pēc Parlamenta rīkojuma Svētā Pāvila katedrālē tika uzcelts publisks piemineklis viņa piemiņai,^[4] un 1823. gadā Karmartenā Velsā par ziedojumiem tika uzcelts vēl viens Piktona piemineklis, karalim ziedojot simts ginejas. 1859. gada 8. jūnijā viņa mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Svētā Pāvila katedrālē, blakus Velingtonas hercoga mirstīgajām atliekām.

Viņa piemiņa ir veltīta Svētā Miķeļa baznīcā Rudbakstonā, Pembrukšīrā, draudzē, kurā viņš uzauga. Piemineklis atrodas arī Vaterlo kaujas laukā.^[5]

• A Near Observer. The Battle of Waterloo, Containing The Series of Accounts Published by Authority, British and Foreign Sources &c., 1815.
• Alessandro Barbero. The Battle: a new history of Waterloo. New York : Walker & Co., 2005. 14. lpp. ISBN 9780802714534.
• Epstein, James (2007). "Politics of Colonial Sensation: The Trial of Thomas Picton and the Cause of Louisa Calderon". AHR Forum. American Historical Review 112 (3): 712–741. doi:10.1086/ahr.112.3.712. ISSN 1937-5239. JSTOR 40006668.
• Robert Havard. Wellington's Welsh general: a life of Sir Thomas Picton. London : Aurum, 1996. ISBN 1854104020.
• Carmen L. Michelena. Luces revolucionarias: De la rebelión de Madrid (1795) a la rebelión de La Guaira (1797). Caracas : CELARG, 2010.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tomass Piktons.
• BBC: Picton past examined
• narrative — not transcript — of Picton's King's Bench trial