PROFILPELAJAR.COM

Solidaritāte

Solidaritāte ir indivīdus vienojoša izjūta, ko saista arī ar rīcību, kas vērsta uz kolektīvi kopīgiem mērķiem, savstarpēju atbalstu vai citu labklājības veicināšanu.[1] Solidaritātes jēdziens apzīmē arī indivīdu gatavību palīdzēt citiem, ietverot to veicinošos normatīvos vai emocionālos aspektus.[2]

Solidaritātes jēdziens sociālajās zinātnēs

Solidaritātes jēdziens visbiežāk tiek saistīts ar franču sociologu Emilu Dirkemu (David Émile Durkheim), kurš ar to izprata drīzāk sociāli vispārīgus principus, kas skaidro savstarpēju attiecību starp indivīdiem pastāvēšanu (izšķirot starp mehānisko un organisko solidaritāti).[3] Pētniecībā solidaritāti lielākoties nošķir no saliedētības, kuru lieto attiecībā pret sociālām grupām, solidaritāti izprotot kā vienu no saliedētību veidojošajiem elementiem (lai arī abu attiecību noteikšanā piedāvāti dažādi varianti).[4]

Solidaritāti izprot arī kā indivīdu gatavību palīdzēt vai sniegt atbalstu citiem, nesagaidot tūlītēju atlīdzību, taču plašākā nozīmē to lieto, lai apzīmētu tādu attiecību starp indivīdiem pastāvēšanu, kas veicina savstarpēju labklājību.[5] Solidaritāte paredz normatīvu satvaru, kurā indivīda rīcība, līdz ar tās nolūku, ir vērtējama attiecībā pret kādas sociālās grupas pastāvēšanai vispārīgi būtiskiem faktoriem.[6] Ņemot vērā, ka Dirkema solidaritātes jēdziens tiek izmantots gan socioloģijā, gan politoloģijā, gan arī citās sociālajās zinātnēs, pastāv dažādi veidi, kā formulēt nošķīrumu starp solidaritātes jēdzienā ietvertajiem elementiem, proti, rīcību (vai attieksmi), un, iepretim, nozīmi, kas tai piemīt kādā sociālā grupā.[7]

Solidaritāti izšķir no empātijas, labdarības vai, piemēram, humanitārās palīdzības sniegšanas, kuru raksturs ir selektīvs (nosakot konkrētu tās saņēmēju), kamēr solidaritātes izjūta attiecas uz visiem, kas pieder pie konkrētās sociālās grupas.[8] Solidaritātei piemīt atgriezeniskums — atbalsts tiek sniegts, sniedzējam pieņemot, ka arī viņam tas tiktu sniegts.[9]

Politoloģijā Dirkema solidaritātes jēdziens skatīts, izšķirot subjektīvo un ētisko dimensiju, lai formulētu līdzdalības demokrātiskos procesos koncepciju,[10] kurai ir normatīvs svars (attiecībā pret indivīdu rīcību) un kurā saglabāts (un paplašināts) humānisma nojēgums.[11] Pētnieciskajā literatūrā solidaritātes jēdziens lietots arī kolektīvās rīcības teorijas kontekstā, izšķirot indivīdu no kolektīva (un koncentrējoties uz solidaritātes kā rīcības nozīmi).[12] Līdzīgi šis nošķīrums formulēts arī politisko un sociālo kustību kontekstā, pētot ekonomiskās vienlīdzības jautājumus un izšķirot indivīdu emocionālo saikni no sociāli noteiktas uzvedības.[13] Solidaritātes jēdziens socioloģijas un politoloģijas pētījumos lietots, iekļaujot nošķīrumus, kā, piemēram, rīcība (kā subjektīva solidaritātes izpausme) un tās ētiskais satvars.[14]

Solidaritātes jēdziens tiek lietots arī krīzes situāciju analīzēs, pievēršoties kontekstuāli relatīvam indivīdu solidaritātes izjūtas kāpinājumam vai iztrūkumam.[15] Solidaritātes jēdziens tiek lietots ne tikai attiecībā pret sabiedrību vai kopienu, bet arī dažāda veida, tostarp nenoturīgu un ad hoc sociālo grupu gadījumā; to izmanto, analizējot notikumu vai īsā laika nogrieznī reģistrējamu izmaiņu ietekmi uz indivīdu savstarpējo attiecību veidošanos, piemēram, pētot informācijas tehnoloģiju attīstības ietekmi uz ģeogrāfiski attālu sociālo grupu solidaritātes veidošanos, reaģējot uz politiskiem notikumiem un cilvēktiesību pārkāpumiem.[16]

Solidaritātes jēdziena izpratne politikā

Solidaritātes jēdziens var pārklāties ar saliedētības jēdzienu,[17] taču tie lielākoties tiek nošķirti: ar pirmo tiek domāta indivīda attieksme vai rīcība attiecībā pret tās motivāciju vai mērķi, savukārt ar otro — sociālai grupai piemītošu faktoru raksturu (neizslēdzot, ka solidaritāti iespējams noteikt kā šādu īpašību).[18] Šādi abu jēdzienu attiecības tiek nereti izprastas arī politikas plānošanas un īstenošanas kontekstā,[19] arī normatīvajos tiesību aktos, tostarp Latvijas Republikas Satversmē,[20] kur (kopš 2014. gada) solidaritāte minēta kā viens no saliedētas sabiedrības pamatiem:

“Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats.”[21]

Solidaritātes jēdziens Satversmes ievadā,[22] kā arī sabiedrības saliedētības politikas plānošanas dokumentos lietots vairākkārt, ar to izprotot saliedētības jēdzienam (kā plašākam) pakārtotu indivīda izjūtu, piemēram, kā tas formulēts pie izpratnes par kopējo labumu, kas ir “iedzīvotāju atbildības izjūta par līdzcilvēkiem un vēlme palīdzēt jeb solidaritāte, cieņa pret vispārīgiem sabiedrības noteikumiem un pilsoniskā/politiskā līdzdalība”.[23]

Dirkema solidaritātes jēdziens

Sekojot Dirkema domai, sabiedrības pamatā ir organizēts indivīdu kopums, kuriem piemīt kopīga apziņa, un to veido savstarpējo attiecību rezultātā radušies kolektīvie priekšstati jeb sociālie fakti.[24] Solidaritātes jēdziens, kas formulēts Dirkema darbā “Darba dalīšana sabiedrībā”,[25] lietots kontekstā ar sabiedrības organizāciju un, līdz ar citiem jēdzieniem, skaidro to, kā un kāpēc indivīdi stājas attiecībās viens ar otru.[26] Solidaritāti Dirkems skata pārmijā ar sabiedrību vēsturiskās veidošanās procesā nosakāmiem faktoriem, tostarp juridisko regulējumu un sociālajām normām, saimniekošanas veidiem un darba dalīšanas organizāciju, iekļaujot arī indivīda un kolektīva mijiedarbības, kā arī sodīšanas veidu un politisko faktoru analīzi.[27]

Dirkems izšķīra starp mehānisko un organisko solidaritāti,[28] attiecinot pirmo uz arhaiskām, savukārt otro uz modernām sabiedrībām.[29] Sabiedrībās, kur pastāv mehāniska solidaritāte, darba dalīšana ir rudimentāra, darbs ir orientēts pēc visiem kopīgiem uzdevumiem, un sabiedrības organizācija koncentrējas ap vienotiem tikumiem, normām un simboliem.[30] “Akceptējot mītu, indivīds akceptē tajā iekodētās vērtīborientācijas un līdz ar to akceptē savu piederību grupai”.[31] Mehāniskas solidaritātes pamatā ir indivīda pakārtotība visiem piemītošai kopīgai izpratnei, kas nodrošina sociālo attiecību noturīgumu, taču līdz ar to arī vienveidīgumu, jo indivīdu savstarpējo attiecību pamatā ir kopīgi uzskati un attieksmes, paradumi un tikumi, no kuriem netiek pieļautas būtiskas novirzes.[32]

Sabiedrībās ar organisku solidaritāti savstarpējās attiecības neizslēdz indivīda autonomiju, jo organiskas solidaritātes pamatā ir darba dalīšanas izvēršanās, apmaiņas attiecību primaritāte un indivīdu profesionālā specializēšanās, kas rada savstarpēju paļāvību, neskatoties uz uzskatu daudzveidību.[33] Tomēr darba dalīšanā balstītu solidaritāti ietekmē saimnieciski apstākļi, piemēram, iespējas nodrošināt pārticību un sociālo mobilitāti, jo, kā argumentē Dirkems, no svara ir ne vien tas, ka indivīdiem ir pieejama kāda noteikta pozīcija, bet gan, ka tā arī ir atbilstoša indivīda spējām.[34] Nepastāvot pietiekamai pārraudzībai un koordinācijai atbilstoši kopīgam mērķim, fragmentācija negatīvi ietekmē solidaritāti, t.i., indivīdu savstarpējās attiecības, kas tādējādi noved pie spriedzes indivīdu vidū.[35] Kā solidaritātes pretstats iespējams stāvoklis, ko Dirkems apzīmē kā anomiju — sabiedrības organizācijas sairumu, vispārēju ētisko orientieru iztrūkumu, kuru raksturo indivīdu rīcības nesaskaņa ar citu indivīdu labklājības veicināšanu, un tā vietā attiecības starp indivīdiem vai sociālajām grupām kļūst antagonistiskas.[36]

Skatīt arī

Atsauces

  1. ↑ Cladis, M. S. (2005). Beyond solidarity? Durkheim and twenty-first century democracy in a global age. No J. C. Alexander (Red.), The Cambridge companion to Durkheim. Cambridge Univ. Press. pp.384. https://doi.org/10.1017/CCOL9780521806725; Bela, Baiba, Ieva Ozola, Līga Rasnača, Endija Rezgale-Straidoma, Vita Roga-Vailza, un Aiga Romāne-Meiere. Sociālā darba vārdnīca. LU Akadēmiskais apgāds, 2023. 445.lpp. https://doi.org/10.22364/sdtv.23
  2. ↑ Burelli, C., & Camboni, F. (2023). The function of solidarity and its normative implications. Ethics & Global Politics, 16(3), 1—19. https://doi.org/10.1080/16544951.2023.2241678; Ferdman, A., & Kohn, M. (Peggy). (2017). The theory and politics of solidarity and public goods. Critical Review of International Social and Political Philosophy, 1—8. https://doi.org/10.1080/13698230.2017.1398856
  3. ↑ Vilks, Andris. Pasaules sociologi vārdnīca. Rīga: Drukātava, 2007. 31-2.lpp.; Tiryakian, E. A. (2009). Emile Durkheim’s Matrix. No For Durkheim: Essays in historical and cultural sociology. Ashgate. pp.36.
  4. ↑ Spicker, P. (2014). Cohesion, Exclusion and Social Quality. International Journal of Social Quality, 4(1). https://doi.org/10.3167/IJSQ.2014.040107; Dragolov, G., Ignácz, Z. S., Lorenz, J., Delhey, J., Boehnke, K., & Unzicker, K. (2016). Social Cohesion in the Western World. Springer International Publishing. pp.21. https://doi.org/10.1007/978-3-319-32464-7
  5. ↑ Beer, P. de, & Koster, F. (2009). Sticking together or falling apart? Solidarity in an era of individualization and globalization. Amsterdam University Press. pp.15.
  6. ↑ Nisbet, R. A. (1970). The social bond: An introduction to the study of society. Knopf.; Tiryakian, E. A. (2009). Emile Durkheim’s Matrix. No For Durkheim: Essays in historical and cultural sociology. Ashgate. pp.37
  7. ↑ Hechter, M. (1988). Principles of Group Solidarity: Principles of Group Solidarity. University of California Press.; Markovsky, B., & Lawler, E. J. (1994). A new theory of group solidarity.; Scholz, S. J. (2008). Political solidarity. Penn State Press.
  8. ↑ Nicholls, W., Uitermark, J., & Van Haperen, S. (2021). Dynamics of Distinction and Solidarity within Social Movements: Explaining Relations between Privileged and Underprivileged Groups in the U.S. Immigrant Rights Movement. Sociological Perspectives, 64(6), 1104—1121. https://doi.org/10.1177/0731121421990067; Lahusen, C., & Grasso, M. (2018). Solidarity in Europe—European Solidarity: An Introduction. No C. Lahusen & M. T. Grasso (Red.), Solidarity in Europe (lpp. 1—18). Springer International Publishing. https://doi.org/10.1007/978-3-319-73335-7_1; Chant, S. R. (2023). Solidarity and Theories of Collective Action. Rivista di estetica, 82, 106—122. https://doi.org/10.4000/estetica.12144
  9. ↑ Saracino, D. (2024). Understanding solidarity in the European Union: An analytical framework. Theory and Society, 53(5), 1093—1118. https://doi.org/10.1007/s11186-024-09566-3
  10. ↑ Skatīt: Foa, R. S., & Mounk, Y. (2016). The Democratic Disconnect. Journal of Democracy, 27(3), 5—17. https://doi.org/10.1353/jod.2016.0049
  11. ↑ Wilde, L. (2007). The Concept of Solidarity: Emerging from the Theoretical Shadows? The British Journal of Politics and International Relations, 9(1), 171—181. https://doi.org/10.1111/j.1467-856x.2007.00275.x; starptautisko attiecību teoriju kontekstā skatīt: Weber, M. (2007). The concept of solidarity in the study of world politics: Towards a critical theoretic understanding. Review of International Studies, 33(4), 693—713. https://doi.org/10.1017/S0260210507007735
  12. ↑ Chant, S. R. (2023). Solidarity and Theories of Collective Action. Rivista di estetica, 82, 106—122. https://doi.org/10.4000/estetica.12144
  13. ↑ Nicholls, W., Uitermark, J., & Van Haperen, S. (2021). Dynamics of Distinction and Solidarity within Social Movements: Explaining Relations between Privileged and Underprivileged Groups in the U.S. Immigrant Rights Movement. Sociological Perspectives, 64(6), 1104—1121. https://doi.org/10.1177/0731121421990067
  14. ↑ Beer, P. de, & Koster, F. (2009). Sticking together or falling apart? Solidarity in an era of individualization and globalization. Amsterdam University Press. pp.16.; Lahusen, C., & Grasso, M. (2018). Solidarity in Europe—European Solidarity: An Introduction. No C. Lahusen & M. T. Grasso (Red.), Solidarity in Europe. Springer International Publishing. 1-18.lpp. https://doi.org/10.1007/978-3-319-73335-7_1
  15. ↑ Tiryakian, E. A. (2009). For Durkheim: Essays in historical and cultural sociology. Ashgate. pp.11, 27-31; Nicholls, W., Uitermark, J., & Van Haperen, S. (2021). Dynamics of Distinction and Solidarity within Social Movements: Explaining Relations between Privileged and Underprivileged Groups in the U.S. Immigrant Rights Movement. Sociological Perspectives, 64(6), 1104—1121. https://doi.org/10.1177/0731121421990067
  16. ↑ Bela, Baiba, Ieva Ozola, Līga Rasnača, Endija Rezgale-Straidoma, Vita Roga-Vailza, un Aiga Romāne-Meiere. Sociālā darba vārdnīca. LU Akadēmiskais apgāds, 2023. https://doi.org/10.22364/sdtv.23. 445.lpp; Sales, A. & International Sociological Association (Red.). (2012). Sociology today: Social transformations in a globalizing world (Online-Ausg). SAGE. pp.240.
  17. ↑ Spicker, P. (2014). Cohesion, Exclusion and Social Quality. International Journal of Social Quality, 4(1). https://doi.org/10.3167/IJSQ.2014.040107; Novy, A., Swiatek, D. C., & Moulaert, F. (2012). Social Cohesion: A Conceptual and Political Elucidation. Urban Studies, 49(9), 1873—1889. https://doi.org/10.1177/0042098012444878; Wilde, L. (2007). The Concept of Solidarity: Emerging from the Theoretical Shadows? The British Journal of Politics and International Relations, 9(1), 171—181. https://doi.org/10.1111/j.1467-856x.2007.00275.x; Paskov, M., & Dewilde, C. (2012). Income inequality and solidarity in Europe. Research in Social Stratification and Mobility, 30(4), 415—432. https://doi.org/10.1016/j.rssm.2012.06.002
  18. ↑ Tiryakian, E. A. (2009). Situating Durkheim’s Sociology of Work. No For Durkheim: Essays in historical and cultural sociology. Ashgate.; Greaney, V. (2012). Textbooks, Respect for Diversity, and Social Cohesion. No E. Roberts-Schweitzer (Red.), Promoting Social Cohesion through Education: Case Studies and Tools for Using Textbooks and Curricula. World Bank. pp.47.; Green, A., & Janmaat, J. G. (2011). Regimes of social cohesion: Societies and the crisis of globalization. Palgrave Macmillan. pp.7.
  19. ↑ Czirfusz, M. (2021). The concept of solidarity in cohesion policies of the European Union and Hungary. Environment and Planning C: Politics and Space, 39(5), 919—937. https://doi.org/10.1177/2399654420971636; Dragolov, G., Ignácz, Z., Lorenz, J., Delhey, J., Boehnke, K., & Unzicker, K. (2016). Social cohesion in the Western World: What holds societies together: insights from the social cohesion radar. Springer International Publishing. pp.6.
  20. ↑ Papildus skatīt Šveices Konfederācijas konstitūcijas preambulu un Eiropas Savienības pamattiesību hartas preambulu
  21. ↑ Latvijas Republikas Satversme. https://likumi.lv/ta/id/57980
  22. ↑ Komentāros par “solidaritātes” nozīmi Satversmes ievadā atzīmēts, ka tas “norāda uz mērķi novērst sabiedrības noslāņošanos un materiālo nevienlīdzību neatstāt pašplūsmā”. Skatīt: Balodis R. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi.
  23. ↑ Ministru kabineta 2021. gada 5. februāra rīkojums Nr. 72 "Par Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnēm 2021.—2027. gadam". https://likumi.lv/ta/id/320841; Ministru kabineta 2018. gada 18. jūlija rīkojums Nr. 345 "Par Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plānu 2019.—2020. gadam". https://likumi.lv/ta/id/300483; par solidaritātes jēdzienu tiesību kontekstā skatīt: Šķiņķis M. Solidaritāte. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 86.-87.lpp.
  24. ↑ Vilks, Andris. Pasaules sociologi vārdnīca. Rīga: Drukātava, 2007. 31-2.lpp; Durkheim, E. (1960). The Division of Labor In Society (G. Simpson, Tulk.). The Free Press. pp.64-9.
  25. ↑ Solidaritātes jēdzienam vēlākajos Dirkema darbos netiek piešķirta tik svarīga loma kā “Darba dalīšanā sabiedrībā”. Skatīt: Schiermer, B. (2014). Durkheim’s Concept of Mechanical Solidarity? Where Did It Go? Durkheimian Studies / Studes Durkheimiennes, 20, 64—88. JSTOR.
  26. ↑ Durkheim, E. (1960). Op. cit. pp.107-10; Thilakarathna, K. A. A. N. (2019). A Critique on the Durkheimian Concept of Solidarity. (IJRISS) Volume III, Issue VI. pp.312.
  27. ↑ Durkheim, E. (1960). Op. cit. pp.3-4, 32-7, 45-6, 124-5; Tiryakian, E. A. (2009). Situating Durkheim’s Sociology of Work. No For Durkheim: Essays in historical and cultural sociology. Ashgate. pp.132.
  28. ↑ Pastāv arī O. Konta lietots jēdziens “morālā solidaritāte”; skatīt: Volkovs, V. (2024). Etnisko un nacionālo grupu kā morālu kopienu izpratne socioloģiskajā domā: Bernards Jaks un Jirgens Hābermāss. Saliedētības izpratnes vektori pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstībai = Vectors of Cohesion Understanding for the Development of a Civically Active Society : rakstu krājums. Latvijas Universitātes 82. starptautiskā zinātniskā konference.
  29. ↑ Schiermer, B. (2014). Durkheim’s Concept of Mechanical Solidarity? Where Did It Go? Durkheimian Studies / Studes Durkheimiennes, 20, 64—88. JSTOR; Thijssen, P. (2012). From mechanical to organic solidarity, and back: With Honneth beyond Durkheim. European Journal of Social Theory, 15(4), 454—470. https://doi.org/10.1177/1368431011423589; Hawkins, M. J. (1978). Continuity and Change in Durkheim’s Theory of Social Solidarity. The Sociological Quarterly, 20(1), 155—164. https://doi.org/10.1111/j.1533-8525.1978.tb01919.x; Khairulyadi, K., Ikramatoun, S., & Nisa, K. (2022). Durkheim’s Social Solidarity and the Division of labour: An Overview. Jurnal Sosiologi Agama Indonesia (JSAI), 3(2), 82—95. https://doi.org/10.22373/jsai.v3i2.1792; Symank, R. (2024). Durkheim’s Empire: The Concept of Solidarity and Its Colonial Dimension. American Political Science Review, 1—14. https://doi.org/10.1017/S0003055424001023; Pickering, W. S. F. (1984). Durkheim’s sociology of religion: Themes and theories. Routledge and K. Paul. pp.349.
  30. ↑ Little, W. A. (with Vyain, S.). (2023). Introduction to Sociology (3rd Canadian edition). BCcampus; Durkheim, E. (1960). Op. cit. pp.107-10, 152-9.
  31. ↑ Boldāne I. (2006) Latviešu etniskā identitāte un tās loma sabiedrības integrācijas procesā Latvijā. 51.lpp. // Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts. Pretestība sabiedrības integrācijai: cēloņi un pārvarēšanas iespējas (etnicitātes, valsts un pilsoniskās sabiedrības mijiedarbības analīze). Baltijas Sociālo Zinātņu Institūts & Daugavpils Universitāte. Rīga. [Online PDF]. Retrieved from https://cilvektiesibas.org.lv/site/record/docs/2012/07/12/pretestiba_sabintegr.pdf
  32. ↑ Durkheim, E. (1960). Op. cit. pp.109-10; Durkheim, E. (1972). Forms of social solidarity. No A. Giddens (Red.), Emile Durkheim: Selected Writings (lpp. 123—140). Cambridge University Press; Cambridge Core. pp. 123 — 140. https://doi.org/10.1017/CBO9780511628085.007; McNeill, F., & Dawson, M. (2014). Social Solidarity, Penal Evolution and Probation. British Journal of Criminology, 54(5), 892—907. https://doi.org/10.1093/bjc/azu042; Pickett, J. T., & Baker, T. (2017). Punishment and solidarity? An experimental test of the educative-moralizing effects of legal sanctions. Journal of Experimental Criminology, 13(2), 217—240. https://doi.org/10.1007/s11292-017-9287-1; Vilks, Andris. Pasaules sociologi vārdnīca. Rīga: Drukātava, 2007. 31-2.lpp; Cotterrell, R. (2010). Émile Durkheim: Justice, morality and politics. Ashgate.
  33. ↑ Durkheim, E. (1960). Op. cit. pp.111, 391-2; Herzog, L. (2018). Durkheim on Social Justice: The Argument from “Organic Solidarity”. American Political Science Review, 112(1), 112—124. Cambridge Core. https://doi.org/10.1017/S000305541700048X; Kivisto, P. (2020). Émile Durkheim: Theorist of Solidarity. No The Cambridge Handbook of Social Theory. Cambridge University Press. pp. 84 — 102. https://doi.org/10.1017/9781316677445.006
  34. ↑ Durkheim, E. (1960). Op. cit. pp.353-5, 374-5.
  35. ↑ Durkheim, E. (1960) Op. cit. pp372, 376, 386-9.
  36. ↑ Marks, S. R. (1974). Durkheim’s Theory of Anomie. American Journal of Sociology, 80(2), 329—363. https://doi.org/10.1086/225803; Mestrovic, S. g, & Brown, H. M. (1985). Durkheim’s Concept of Anomie as Dérèglement. Social Problems, 33, 81—99.; Bernburg, J. G. (2019). Anomie Theory. No Oxford Research Encyclopedia of Criminology and Criminal Justice. Oxford University Press. https://doi.org/10.1093/acrefore/9780190264079.013.244; DiCristina, B. (2016). Durkheim’s theory of anomie and crime: A clarification and elaboration. Australian & New Zealand Journal of Criminology, 49(3), 311—331. https://doi.org/10.1177/0004865815585391; Tiryakian, E. A. (2009). Situating Durkheim’s Sociology of Work. No For Durkheim: Essays in historical and cultural sociology. Ashgate. pp.134-5; Durkheim, E. (1960). Op. cit. pp. 44-6, 368, 405-9.

Ārējās saites

Projekts "VPP Saliedētība"

Content Disclaimer

Informasi ini disarikan dari Wikipedia dan disajikan kembali untuk tujuan edukasi. Konten tersedia di bawah lisensi CC BY-SA 3.0. Kami tidak bertanggung jawab atas ketidakakuratan data yang bersumber dari kontribusi publik tersebut.

  1. The information displayed on this website is sourced in part or in whole from Wikipedia and has been adapted for the purpose of restating it. We strive to provide accurate and relevant information, however:
  2. There is no guarantee of absolute accuracy. Wikipedia is an open, collaborative project that can be edited by anyone, so information is subject to change.
  3. It is not intended to constitute professional advice. The content displayed is for informational and educational purposes only. For important decisions (e.g., medical, legal, or financial), please consult a professional.
  4. Content copyright. Wikipedia is licensed under the Creative Commons Attribution-ShareAlike License (CC BY-SA). This means that content may be reused with appropriate attribution and shared under a similar license.
  5. Responsible use. Any risk arising from the use of information from this website is entirely the responsibility of the user.