Sholastika — reliģiska filozofija, kas attīstījās viduslaiku klosteru skolās un universitātēs. Dažkārt to mēdz dēvēt par viduslaiku zinātni. Tās galvenais mērķis ir kristīgās ticības dogmu apoloģija un sistematizācija.

Sholastikas īpatnība saistīta ar to, ka tā centās atklāt nevis ko jaunu, bet skaidrot un sistematizēt to, kas bija pamatā kristīgajai ticībai. Kristīgās mācības galvenie avoti bija Vecā Derība un Jaunā Derība. Sholastiķi šos avotus mēģināja apstiprināt ar seno filozofu mācībām. Tie bija galvenokārt Senās Grieķijas filozofi. Sholastiķi lielu uzmanību pievērsa Aristoteļa filozofijai. No viņa viduslaiku mācība aizguva loģiskās izteiksmes formu sarežģītu spriedumu veidā. Viduslaiku zinātnieki (sholastiķi) lielu nozīmi piešķīra autoritāšu spriedumiem, bet ne praktiskai pieredzei. Pētot dabu un dabas parādības, piemēram, Aristoteļa atzinumi par šiem jautājumiem bija neapstrīdami un tos nedrīkstēja nekādā veidā verificēt. Medicīnas jautājumos speciālistu darbu traucēja aizspriedumu virkne, kuru pamatā bija viduslaiku pasaules uztveres un domāšanas īpatnības. Dažas zināšanas par cilvēku anatomiju tika iegūtas no arābu medicīnas grāmatām.

Neskatoties uz visām pretrunām, sholastikai viduslaikos bija arī pozitīva loma antīko autoru darbu saglabāšanā un izpētē. Tika uzsākts antīkā mantojuma apzināšanas un izpētes darbs. 12.—13. gadsimta sholastiķi izskatīja dažas svarīgas izziņas problēmas. 11.—12. gadsimtā Eiropā notika ass strīds par universāliju dabu, t. i. par universāliem jēdzieniem. Daļa sholastiķu — nominālisti — uzskatīja, ka jēdzieni reāli neeksistē, jo tie ir vienkārši vārdi, nosaukumi (no šejienes cēlies viņu nosaukums no latīņu: nomen — 'vārds'). Citi, viņu pretinieki — reālisti — uzskatīja, ka universālie jēdzieni pastāv īstenībā, neatkarīgi no atsevišķiem priekšmetiem, ko tie nosauc vai apzīmē.

Sākot ar 14. gadsimtu, īpaši 15.—16. gadsimtu, sholastika piedzīvoja norietu. Tālākā dabaszinību un antīkās literatūras izpēte notila bez sholastiķu līdzdalības. Sholastiķi, orientējoties tikai uz apoloģētiski dogmatiskiem jautājumiem, kas risināja Dieva un ticības jautājumus, kļuva par zinātnes attīstības bremzējošo spēku, tomēr viņu uzskati ietekmēja gan tālāko filozofijas, gan dabaszinātņu attīstību.

• Pīters Abelārs (1079—1142)
• Akvīnas Toms (ap 1225—1274)
• Rodžers Bēkons (1214—1294)