Sahāba (arābu: اَلصَّحَابَةُ, aṣ-ṣaḥāba — ‘biedri’, ‘līdzgaitnieki’) ir pravieša Muhameda laikabiedri un sekotāji, kuri viņu personīgi pazina, ticēja viņa sludinātajam vēstījumam un nomira kā musulmaņi. Islāma tradīcijā sahāba tiek uzskatīti par pirmās paaudzes musulmaņiem, kas bija tiešie Korāna atklāsmes liecinieki un svarīgākie agrīnās musulmaņu kopienas (umma) veidotāji. Termins ‘sahāba’ cēlies no arābu darbības vārda صَحِبَ (ṣaḥiba), kas nozīmē “būt kopā”, “pavadīt”, “uzturēt kompāniju”. Šī etimoloģija ir dokumentēta gan klasiskajās arābu leksikogrāfijās, gan mūsdienu filoloģiskajos pētījumos.

Sahābas statusu iegūst ikviens, kas satika pravieti Muhamedu, pat īslaicīgi, pieņēma viņa vēsti un palika ticībā līdz nāvei. Viņu dzīves un liecības veido hadītu tradīcijas pamatu, jo viņi nodeva tālāk pravieša vārdus, darbus un uzvedības normu (sunna), kā arī zināšanas par Korāna atklāsmes apstākļiem (asbāb al-nuzūl). Sahābas nozīme islāma vēsturē ir centrāla — viņi piedalījās Korāna pierakstīšanā un kanonizācijā, palīdzēja veidot politiskos un reliģiskos pamatus agrīnajai musulmaņu sabiedrībai, un viņu autoritāte tiek atzīta islāma teoloģijā un jurisprudencē. Islāma skatījumā sahāba kalpo kā ticības, uzticības un garīgās autoritātes paraugs, un viņu piemērs ir nozīmīgs visās sunnītu skolās.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sahāba.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)

Šis ar islāmu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l