PROFILPELAJAR.COM

Rahīts

Rahīts
Klasifikācija un saites uz ārējiem avotiem
Rahīts
Divus gadus veca bērna rentgenuzņēmums, kur redzama rahīta izpausme
Specialitāte endokrinoloģija, pediatrija, reimatoloģija
Simptomi
  • kaulu sāpes vai jutīgums, īpaši kājās, iegurnī, mugurā un ribās
  • muskuļu vājums un ātra noguršana
  • nevēlēšanās staigāt, sāpīga vai grīļīga gaita
  • aizkavēta sēdēšanas, rāpošanas vai staigāšanas apguve
  • lēnāka augšana un vecumam neatbilstoši mazs augums
  • plaukstu locītavu, potīšu un garo kaulu galu paplašināšanās
Cēloņi
  • D vitamīna deficīts
  • nepietiekama kalcija uzņemšana
  • uzturvielu uzsūkšanās traucējumi
  • aknu vai nieru slimības
  • iedzimti D vitamīna vielmaiņas traucējumi
Riska faktori
  • mātes D vitamīna deficīts grūtniecības vai zīdīšanas laikā
  • D vitamīna papilddevas nesaņemšana zīdaiņa vecumā
  • uzturs ar mazu D vitamīna vai kalcija daudzumu
  • nepietiekams uzturs, nabadzība vai stingri ierobežojošas diētas
  • nepietiekama ultravioletā starojuma iedarbība
ICD-9 268.0
PME PME

Rahīts (latīņu: rachitis) ir augoša bērna skeleta slimība, kurai raksturīga nepietiekama augšanas plātnīšu skrimšļa un jaunveidoto kaulaudu mineralizācija. Mineralizācijas traucējumi kavē normālu endohondrālo kaula veidošanos un var izraisīt kaulu mīkstināšanos un deformācijas, augšanas aizturi, kaulu sāpes, muskuļu vājumu un gaitas traucējumus. Raksturīgas var būt arī kāju izliekšanās un plaukstu un potīšu metafīžu paplašināšanās. Rahīts rodas bērniem, kam augšanas plātnītes vēl nav slēgušās. Līdzīgu jau izveidojušos kaulaudu mineralizācijas traucējumu pēc augšanas plātnīšu slēgšanās sauc par osteomalāciju.

Visizplatītākā slimības forma pasaulē ir uzturvielu deficīta rahīts, ko izraisa nepietiekams D vitamīna nodrošinājums un/vai nepietiekama kalcija uzņemšana ar uzturu. Tomēr rahīts nav viena cēloņa slimība. Mineralizācijas traucējumus var izraisīt arī iedzimti D vitamīna vielmaiņas vai darbības defekti, fosfātu vielmaiņas traucējumi, tostarp iedzimtas hipofosfatēmijas formas, kā arī nieru un citas slimības, kas izjauc kalcija un fosfātu homeostāzi.

Vēsture

Rahīts cilvēkiem ir pazīstams kopš senatnes, tomēr par atsevišķu slimību tas tika sistemātiski aprakstīts tikai 17. gadsimtā. Slimība kļuva īpaši izplatīta Eiropas pilsētās industrializācijas laikā, un tās vēsture ir cieši saistīta ar izpratnes veidošanos par D vitamīnu, kalcija vielmaiņu un saules gaismas nozīmi cilvēka organismā.

Viens no pirmajiem detalizētajiem rahīta klīniskajiem aprakstiem publicēts 1645. gadā, kad angļu ārsts Daniels Vistlers (Daniel Whistler) savā disertācijā aprakstīja bērnu slimību ar raksturīgām skeleta deformācijām. Dažus gadus vēlāk angļu ārsts Frānsiss Glisons kopā ar kolēģiem veica sistemātisku slimības izpēti. 1650. gadā viņš publicēja darbu De Rachitide, kurā detalizēti aprakstīja rahīta klīniskās pazīmes un anatomiskās izmaiņas.[1]

18. un īpaši 19. gadsimtā rahīts kļuva ļoti izplatīts strauji augošajās Eiropas un Ziemeļamerikas rūpniecības pilsētās. Slimība bieži skāra bērnus, kuri dzīvoja blīvi apbūvētos un piesārņotos pilsētu rajonos. Ierobežota saules gaismas iedarbība kopā ar nepilnvērtīgu uzturu veicināja D vitamīna deficīta attīstību. Rahīts kļuva tik raksturīgs industrializētajām pilsētām, ka to dažkārt dēvēja par ''angļu slimību'' (angļu: English disease).

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā zinātnieki sāka noskaidrot saistību starp rahītu, uzturu un saules gaismu. 1919. gadā vācu ārsts Kurts Huldšinskis parādīja, ka bērnus ar rahītu iespējams ārstēt ar ultravioleto starojumu. Eksperimentos viņš izmantoja dzīvsudraba kvarca lampas un konstatēja, ka apstarošana veicināja kaulu mineralizāciju.[2]

Aptuveni tajā pašā laikā tika atklāts, ka rahītu iespējams novērst vai ārstēt arī ar noteiktiem pārtikas produktiem. Īpaši efektīva izrādījās zivju eļļa, kuras ārstnieciskās īpašības rahīta gadījumā bija novērotas jau agrāk.

1920. gadu sākumā amerikāņu bioķīmiķis Elmers Makolums un viņa līdzstrādnieki eksperimentāli parādīja, ka zivju eļļā atrodas pret rahītu iedarbīga viela, kas atšķiras no jau zināmā A vitamīna. Jaunatklāto vielu nosauca par D vitamīnu.[3]

1920. gados tika noskaidrots arī tas, ka ultravioletais starojums var radīt pret rahītu iedarbīgas vielas organismā un noteiktos pārtikas produktos. Turpmākie pētījumi ļāva identificēt dažādas D vitamīna formas un izskaidrot tā nozīmi kalcija un fosfātu vielmaiņā.

20. gadsimta pirmajā pusē daudzās valstīs sāka īstenot rahīta profilakses pasākumus. Bērniem tika dota zivju eļļa un D vitamīna preparāti, bet atsevišķus pārtikas produktus, īpaši pienu, sāka bagātināt ar D vitamīnu. Šie pasākumi kopā ar uztura un dzīves apstākļu uzlabošanos ievērojami samazināja uzturvielu deficīta rahīta izplatību industrializētajās valstīs.

20. gadsimta otrajā pusē, attīstoties ģenētikai, endokrinoloģijai un molekulārajai bioloģijai, kļuva skaidrs, ka ne visi rahīta gadījumi rodas D vitamīna trūkuma dēļ. Tika identificētas vairākas iedzimtas slimības, kas izraisa D vitamīna vielmaiņas, fosfātu regulācijas vai nieru darbības traucējumus. Tādējādi rahītu sāka klasificēt pēc tā bioķīmiskā un ģenētiskā cēloņa.

Mūsdienās uzturvielu deficīta rahīts daudzās attīstītajās valstīs ir ievērojami retāks nekā 19. gadsimtā, tomēr tas nav izzudis. Slimība joprojām sastopama dažādos pasaules reģionos, īpaši bērniem ar nepietiekamu D vitamīna vai kalcija uzņemšanu, ierobežotu saules gaismas iedarbību vai noteiktām hroniskām un iedzimtām slimībām.

Atsauces

  1. ↑ Francis Glisson. De Rachitide sive Morbo Puerili, qui vulgo The Rickets dicitur (latīņu), 1650.
  2. ↑ Huldschinsky, Kurt (1919) (de). Heilung von Rachitis durch künstliche Höhensonne.
  3. ↑ McCollum, Elmer V.; Simmonds, Nina; Becker, J. Ernest; Shipley, Percy G. (1922). "Studies on Experimental Rickets. XXI. An Experimental Demonstration of the Existence of a Vitamin Which Promotes Calcium Deposition". Journal of Biological Chemistry 53: 293–312.

Ārējās saites

Autoritatīvā vadība

Content Disclaimer

Informasi ini disarikan dari Wikipedia dan disajikan kembali untuk tujuan edukasi. Konten tersedia di bawah lisensi CC BY-SA 3.0. Kami tidak bertanggung jawab atas ketidakakuratan data yang bersumber dari kontribusi publik tersebut.

  1. The information displayed on this website is sourced in part or in whole from Wikipedia and has been adapted for the purpose of restating it. We strive to provide accurate and relevant information, however:
  2. There is no guarantee of absolute accuracy. Wikipedia is an open, collaborative project that can be edited by anyone, so information is subject to change.
  3. It is not intended to constitute professional advice. The content displayed is for informational and educational purposes only. For important decisions (e.g., medical, legal, or financial), please consult a professional.
  4. Content copyright. Wikipedia is licensed under the Creative Commons Attribution-ShareAlike License (CC BY-SA). This means that content may be reused with appropriate attribution and shared under a similar license.
  5. Responsible use. Any risk arising from the use of information from this website is entirely the responsibility of the user.