Patiesība ir visa tā informācija, kas atbilst īstenībai (realitātei) un faktiem, kā arī visi tie apgalvojumi, kas ir patiesi. Kādā noteiktā zinātnē patiesība ir visa tā informācija, ko var loģisku un pareizu spriedumu ceļā izvest no šīs zinātnes pamatpieņēmumiem. Vispārīgi pretējais patiesībai ir nepatiesība vai meli.

Tā, piemēram, ja kādā grozā ir 3 āboli, tad patiesība ir tā, ka grozā ir vismaz viens ābols, patiesība ir arī tā, ka eksistē tāds grozs, kurā ir 3 objekti, un tā tālāk. Apgalvojumi, ka šajā grozā ir 5 āboli vai ka grozā ir tikai bumbieri nav patiesība, tie ir nepatiesi apgalvojumi.

Pastāv daudz un dažādas patiesības teorijas. Katrai teorijai piemīt savi trūkumi. Daudzās teorijās pamatdoma ir tā, vai patiesība ir absolūta vai relatīva.^[1] Kā divas pamatteorijas bieži izdala atbilstības jeb korespondences teoriju un saskaņotības jeb koherences teoriju.^[1]

Atbilstības teorijā patiesību izprot kā atbilstību starp izteikumu (domu, ideju) un lietu (objektu). Šo teoriju parasti saista ar Akvīnas Tomu vai Aristoteli,^[1] tāpēc dažreiz dēvē arī par klasisko teoriju. Patiesībā Aristotelis šo teoriju nav aprakstījis, bet filozofi uzskata, ka to var nolasīt no viņa darbiem, piemēram, viņa darbā "Metafizika". Savukārt Akvīnas Toms izmantoja formulu veritas est adaequatio rei et intellectus, kas tulkojumā nozīmē ‘patiesība ir saskaņa starp lietu un prātu’. Tas norāda, ka bez īstenības pastāv arī domas par to, un patiesība ir tad, ja starp tām pastāv atbilstība.^[1] Šī teorija ir plaši izplatīta arī tāpēc, ka tā ir viegli saprotama.^[1]

Savukārt saskaņotības teorijā patiesība ir aplūkota kā izteikumu saskaņotība kādas sistēmas ietvaros. Tā norāda, ka visiem spriedumiem noteiktā sistēmā jābūt tādiem, lai starp tiem savā starpā pastāvētu savstarpēji pamatojumi.^[1]

Bez atbilstības un saskaņotības teorijas pastāv arī citas teorijas, piemēram, pragmatisma teorija, kur galvenā atziņa ir patiesības derīgums, vai konstruktīvisma teorija, kur patiesība tiek konstruēta, veidojoties sociālajos procesos.

Loģikā izteikumi var būt patiesi vai aplami. Loģiskā patiesība ir viens no fundamentālajiem jēdzieniem šajā jomā, un pastāv vairākas atšķirīgas teorijas par tās dabu. Loģiskā patiesība ir apgalvojums, kas ir patiess un paliek patiess. Nereti tiek veidotas patiesības tabulas, kurās uzskatāmi redz, vai apgalvojums ir patiess vai aplams. Lai noskaidrotu, vai apgalvojums ir patiess, vajadzīgi patiesības kritēriji. Klasiskajā loģikā ir pieņemts patiesības vērtību apzīmēt ar 1 vai T, ja apgalvojums ir patiess, un ar 0 vai ⊥, ja apgalvojums ir aplams.

Matemātikā izmanto divas teorijas. Viena ir pierādījumu teorija, kad patiesība tiek iegūta, balstoties uz iepriekš zināmiem apgalvojumiem. Otra ir modeļa teorija.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: patiesība.

Šis ar filozofiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l