Mokenices (rumāņu: Mocăniță) ir tvaika lokomotīvju šaursliežu dzelzceļi Rumānijā, visbiežāk tādi sastopami Maramurešā, Transilvānijā un Bukovinā. Parasti tie atrodas kalnainos apvidos, un pa tiem braucošās lokomotīves (kuras pašas arī var saukt par mokenicēm) ir ar tvaiku darbināmas. Šos dzelzceļus galvenokārt būvēja 20. gadsimta pirmajā pusē kravu un pasažieru pārvadājumiem, bet gadu gaitā tie nonāca avārijas stāvoklī. Dažus no šiem tvaika "bānīšiem" mūsdienās rekonstruē tūrisma vajadzībām.

Vārds mocăniță ir mīlinošs apzīmējums, kas atvasināts no rumāņu vārda mocan , kas nozīmē “gans” vai “kāds, kurš dzīvo kalnos”, un tam pievienota sieviešu dzimtes un deminutīva piedēkļa forma, ievērojot transportlīdzekļu nosaukšanas tradīciju un norādot uz mazo izmēru. Ir arī izteikts humoristisks pieņēmums, ka nosaukums nozīmē “kafijas automāts”, jo mazās lokomotīves darbībā atgādina to darbību.^[1]

Vispopularizētākā mokenice atrodas Vaseras upes ielejā Maramurešas žudecā Rumānijas ziemeļos. Šo dzelzceļu uzbūvēja laika posmā no 1933. līdz 1935. gadam,^[2] un tā sliežu platums ir 760 mm. Otrā pasaules kara laikā vācu karaspēks to daļēji iznīcināja, vēlāk to atjaunoja. To galvenokārt izmantoja mežizstrādei un joprojām izmanto šim nolūkam, bet 2004. gadā sākās tā atjaunošanas darbi kā tūristu piesaistes objektam. Šveices entuziasts, kurš 1987. gadā ieradās Rumānijā, sniedza lielu ieguldījumu, nodibinot organizāciju dzelzceļa glābšanai: Hilfe für die Wassertalbahn in Rumänien.

Dzelzceļā izmanto vairāku ražotāju tvaika lokomotīves: 764-211 (Măriuța) uzražota Berlīnē 1910. gadā; 763-193 (Krauss) arī uzražota Vācijā 1921. gadā; un Rešicā no 1953. līdz 1955. gadam uzbūvētas piecas rumāņu lokomotīves.^[3] Pa līnijām kursē arī dīzeļlokomotīves (ražotas 1960.-1970. gados) un citi transportlīdzekļi, piemēram, pārveidoti mikroautobusi. Pēdējos izmanto robežpolicija, mežsargi un citi, lai ātri nokļūtu kalnos, jo autotransporta ceļa upes ielejā nav.

Sliežu ceļi sākas Višeu de Susā, no stacijas uz Strada AI Cuza ielas, 1,5 km uz ziemeļiem no pilsētas centra. Galvenā līnija ir 43 km gara, no Višeu de Susas līdz Komanu, netālu no Ukrainas robežas, lai gan pasažieru pārvadājums var beigties Feinā dažus kilometrus pirms tam.^[4] Šis brauciens parasti ilgst no 3 līdz 4 stundām katrā virzienā.

Ir vēl divi atzari: gar Noveces ieleju (13 km) un Stevioaras virzienā (3 km). Vilciens reizēm nobrauc no sliedēm, taču ar maksimālo ātrumu 10 km/h to uzskata par pieņemamu, un pasažieri ar šādam gadījumam sagatavotām ķēdēm un āķiem palīdz vilcienu atkal nostādīt uz sliedēm.^[3] Tomēr pie lielākas drošības radušiem tūristiem šādu praksi neuzskata par normālu. Vaseras ieleja ir ainaviska vieta, kur mīt daudzi lāči un brieži, kā arī liellopi un aitas. Līniju pārvalda privāts uzņēmums Căile Ferate Forestiere. Papildus regulāriem reisiem tūristi var rezervēt vilcienus; tiek veikti arī īpaši reisi, piemēram, Vecgada vakarā.

Dzelzceļš un Meriučas lokomotīve ar ritošo sastāvu redzami Maikla Peilina seriāla “Jaunā Eiropa” 3. sērijā “Mežonīgie Austrumi” (ASV versijā “No Dņestras līdz Donavai”).

• Apuseni kalnos, Ariešas ielejas reģionā, Albas žudecā. Šīs līnijas posmā no Abrudas līdz Kimpeni tagad neregulāri kursē tūristu vilcieni;^[5] plānots, ka nākotnē tie kursēs no Abrudas uz Turdu Klužas žudecā. Kad to ekspluatēja kā dzelzceļu, kas nav paredzēts tūristiem, 93 km garais brauciens no Turdas līdz Abrudai ar 21 staciju aizņēma aptuveni sešas ar pusi stundas. Līniju pasažieru pārvadājumiem slēdza 1990. gados.^[5]
• Agnitas dzelzceļa līnija Sibiu žudecā tagad ir pasludināta par vēstures pieminekli, tādējādi glābjot no utilizācijas. Pašlaik reisi tajā notiek svētdienās, izņemot pārmērīgi sniegoto periodu.^[6] Līnijā ir Rumānijas vecākais salonvagons.^[7]
• No Kovasnas uz Komandeu Kovasnas žudecā. Regulāri pasažieru reisi šeit pēdējo reizi notika 1999. gadā, bet 2002. gadā izveidoja asociāciju, lai glābtu vilcienu, un kopš tā laika veikti vairāki reisi. Līniju aktīvi izmanto kokzāģētava.^[8]
• No Krišjoras līdz Bradai Hunedoaras žudecā. Līnija pašlaik klasificēta kā vēsturiskā mantojuma līnija un tiek izmantota tūrismam brīvdienu laikā.^[9] Agrāk no pašas Hunedoaras gājusī līnijas daļa ir iznīcināta.^[10]
• Ierosinātas arī citas līnijas, kuras varētu pārveidot par tūrisma objektiem, un dažās no tām ir mēģināts veikt zināmas darbības, lai gan situācija nav stabila un dažas no šīm līnijām varētu tikt atjaunotas pa standarta platuma sliežu ceļu.