Mišels Nejs (franču: Michel Ney; dzimis 1769. gada 10. janvārī, miris 1815. gada 7. decembrī) bija franču maršals, titulārais Elhingenes hercogs un Maskavas princis (franču: duc d’Elchingen, prince de la Moskowa). Napoleons viņu nosaucis par "drosmīgāko no drosmīgākajiem" (Brave des braves).
Dzīvesgājums
Dzimis 1769. gadā Zārluī (mūsdienās Vācijā) mucenieka ģimenē. Strādāja valsts dienestā, 1787. gadā iestājās militārajā dienestā. Piedalījās Francijas Revolucionārajos karos, cīnīdamies Ziemeļfrancijā, Beļģijā, Vācijā un Šveicē pret Sabiedroto karaspēku. Trešās koalīcijas kara laikā 1804. gadā viņš ieguva maršala dienesta pakāpi un karoja Austrijā. 1805. gadā Nejs bija Lielās armijas (Grande Armée) VI korpusa komandieris. Ceturtās koalīcijas kara laikā 1806. gada 14. oktobrī piedalījās Jēnas-Auerštetas kaujā, bet 1807. gada 14. jūnijā komandēja franču labo flangu Frīdlandes kaujā. Piektās koalīcijas karš (1809) laikā cīnījās Spānijā un Portugālē.
1812. gadā Nejs piedalījās Napoleona iebrukumā Krievijā un tika ievainots Smoļenskas kaujā 1812. gada 16.-18. augustā. Komandēja franču centra sektoru Borodinas kaujā 1812. gada 7. septembrī. Pēc leģendas bija pēdējais franču karavīrs, kurš pa Kauņas tiltu pār Nemunu atstāja Krievijas impērijas teritoriju.
Sestās koalīcijas kara laikā piedalījās Licenes kaujā 1813. gada 2. maijā, Baucenes kaujā 1813. gada 20.-21. maijā, Dennevices kaujā 1813. gada 6. septembrī un Leipcigas kaujā 1813. gada 16.-19. oktobrī. 1814. gadā pēc Parīzes krišanas pierunāja Napoleonu atteikties no troņa un Luijs XVIII iecēla Neju par pēru palātas un kara padomes locekli.
Kad Napoleons pēkšņi atgriezās no trimdas Elbas salā, Nejs iesākumā karalim solīja karot viņa pusē, tomēr 1815. gada 17. martā pārgāja Napoleona pusē. Piedalījās izšķirošajā Vaterlo kaujā, komandēdams centra sektoru. Pēc Napoleona sakāves Neju arestēja un pēru palāta viņam piesprieda nāvessodu. Nošauts 1815. gada 7. decembrī netālu no Parīzes observatorijas. Nāves sprieduma izpildi komandēja pats Nejs.
Ārējās saites