Labējais populisms ir politiskā ideoloģija un politiskā stratēģija, kas apvieno populisma elementus ar labējās politikas idejām.

Tas parasti balstās uz sabiedrības dalījumu starp “tautu” un “eliti”, vienlaikus uzsverot nacionālismu, imigrācijas ierobežošanu, tradicionālo vērtību aizsardzību un skepsi pret supranacionālām institūcijām.

Labējais populisms bieži ir saistīts ar eiroskeptismu, suverēnismu un kritiku pret globalizāciju. Tas var izpausties gan mērenā, gan radikālā formā dažādās valstīs.

Labējam populismam raksturīga vienkāršota politisko jautājumu interpretācija, kur sarežģītas problēmas tiek reducētas uz “tautas” un “elites” konfliktu. Tas bieži izmanto spēcīgu retoriku, kas vērsta pret politisko, ekonomisko vai kultūras eliti, kā arī pret ārējiem draudiem, piemēram, migrāciju vai starptautiskām institūcijām.

Svarīga iezīme ir uzsvars uz nacionālo identitāti un kultūras viendabību. Dažos gadījumos tas ietver arī antiimigrācijas politiku un stingru robežkontroli.

Labējā populisma elementi Eiropā parādījās jau 20. gadsimtā, taču īpaši strauju izplatību tas piedzīvoja pēc Aukstā kara beigām. 21. gadsimtā šī ideoloģija kļuva ietekmīgāka, īpaši pēc 2008. gada finanšu krīzes un pieaugošās neapmierinātības ar globalizācijas sekām.

Labējais populisms ir pārstāvēts vairākās valstīs, tostarp:

• Ungārija — partija Fidesz un tās līderis Viktors Orbāns
• Itālija — partija Lega
• Francija — partija "Nacionālā apvienība"
• Amerikas Savienotās Valstis — politiskā kustība ap Donaldu Trampu

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Labējais populisms.