Katari bija viduslaiku Eiropā maniheisma ietekmē radusies reliģiska grupa, ko parasti pieskaita pie kristīgajiem ķeceriem. Kataru kustība aizsākās ap 10. gadsimtu Balkānos, kur tos dēvēja par bogomiliem, un tālāk izplatījās uz Eiropas dienvidrietumiem, kur tos sauca arī par albiģiešiem. 14. gadsimtā Krusta karš un inkvizīcija katarus bija vai nu iznīcinājusi, vai arī piespiedusi darboties slepeni.

Katari bija duālisti, uzskatīja, ka šo pasauli ir radījis un tajā valda Sātans, bet cilvēki (un arī citas būtnes) ir pasaulīgā forma, kādā iemiesojušies gari, kas Sātana vedināti, sadumpojušies un izraidīti no debesīm. Būtnei mirstot, dvēsele iemiesojas jaunā būtnē, un tas atkārtosies tik ilgi, līdz kataru ticība šo dvēseli būs vienojusi ar Kristu. Tam, kurš kļuvis par kataru, nāve sniedz atbrīvošanu, svētlaimības vīziju un mūžīgu dzīvošanu Jēzū Kristū.

Centrālais kataru rituāls bija kristīšana ar garu jeb konsolaments. Katari uzskatīja, ka tas izlabo grēkā krišanas katastrofālās sekas.^[1] Pēc šīs ceremonijas ticīgais kļuva par "pilnīgo" (boni hominis). Kristīšanā saņemamais gars ir Paraklets jeb mierinātājs, un tas nododams ar roku pieskāriena aktu. Dievam piekļūt ticīgie jeb credentes varēja tikai ar starpniekiem — ordinētajiem priesteriem. "Pilnīgie" veidoja kataru garīgo eliti. Viņi dienas vadīja stingrā askēzē, viņiem bija jāievēro celibāts un veģetārisms. "Pilnīgie" nēsāja bārdas un melnu apģērbu. Tikai "pilnīgie" drīkstēja dēvēt Dievu par Tēvu un izrunāt tēvreizi.

Aspekti, kādos katari atšķīrās no Romas katoļiem:

• dzīves veidā katari izvairījās lietot jebko, kas kaut kādā veidā varētu mudināt tiekties slīgt materiālismā — viņus raksturoja absolūta vienkāršība;
• katari sludināja visu dvēseļu vienlīdzību, sievietes vienlīdzību ar vīrieti, vienlīdzību garīgo iniciāciju saņemšanā. Abu dzimumu īpatsvars kataru vidū bija aptuveni vienāds. Katari nosodīja laulības, bērna dzimšana skaitījās Sātana roku darbs;
• katari ticēja reinkarnācijai un uz cilvēka pārmiesošanos garīgas evolūcijas ceļā.

Katari bija izveidojuši savas baznīcas organizācijas, kuru priekšgalā bija bīskapi. Katoļu baznīcu viņi uzskatīja par sātana radītu.^[2]

11. gadsimtā katarisms sāka izplatīties Vācijā, Itālijā un Francijā. Īpašu ietekmi tas sasniedza Langdokā. 1147. gadā pāvests Eugenijs III sūtīja pie katariem Alberiku no Ostijas un Bernāru no Klervo, taču viņu misijas nebija veiksmīgas. 1209. gadā tika uzsākts krusta karš pret katariem. Lai gan kataru pusē nostājās Tulūzas grāfs Raimunds, viņu pilsētas viena pēc otras kapitulēja pārspēka priekšā. Liels skaits kataru tika fiziski iznīcināti. Par Krusta karu kulmināciju uzskatāma Montsegira kalna ieņemšana 1244. gadā. Baznīca piedāvāja sagūstītajiem montsegiriešiem dzīvību apmaiņā pret atteikšanos no savas ticības, taču visi 220 izvēlējās nāvi ugunī. Lai gan tagadējais nocietinājums Montsegira kalnā nav kataru celts, kalna galā redzami senā nocietinājuma pamati. Pēc Montsegira sagrāves kataru reliģijas liktenis bija izlemts. Pārspēka priekšā krita atlikušās pilsētas. Pēdējo atlikušo "oficiālo" kataru Galheimu Galibasti sadedzināja 1321. gadā.

• Žurnāls "Mistērija", 2010. g. maijs
• "The Hutchison dictionary of ideas": London, 1994

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Katari.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Arhīvs — Kataru teksti un rituāli (angliski)
• Cathares (angliski)
• www.smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html