Liberālisms
Idejas
Politiskā brīvība Negatīvā brīvība Vārda brīvība Cilvēktiesības Privātīpašums Kapitālisms Tirgus ekonomika Konkurence Sabiedriskais līgums Nācija Vienlīdzība Politiskais plurālisms
Veidi
Klasiskais liberālisms Sociālliberālisms Konservatīvais liberālisms Ekonomiskais liberālisms Neoliberālisms Nacionālais liberālisms Islāma liberālisms Liberālā demokrātija
Skatīt vēl
Sociāldemokrātija Libertisms
s d l

Kapitālisms (angļu: Capitalism) ir politiska, saimnieciska un sabiedriska iekārta, kuras pamatā ir preču ražošana, tirgus attiecības un ražošanas līdzekļu privātīpašums. Šajā saimnieciskajā iekārtā kapitāls pieder privātpersonām, nevis valstij vai kādai kopienai, līdz ar to, atšķirībā no plānveida ekonomikas, preču un pakalpojumu ražošanu, kā arī cenu, nosaka pieprasījums un piedāvājums jeb tā sauktā "brīvā tirgus" likumi.^[1]

Kapitālismā būtisks aspekts ir privātīpašuma tiesības, kur katram indivīdam ir tiesības uz peļņu no uzņēmējdarbības vai arī uz cita veida kapitālieguldījumi, kas atrodas attiecīgā indivīda kapitālā. Tiek uzskatīts, ka šāda veida saimnieciskā iekārta vislabāk stimulē indivīdus attiekties un izlietot savu kapitālu pēc iespējas produktīvākā ceļā, nesot arvien lielāku peļņu un arī paralēli veicinot ekonomisko izaugsmi.

Lielākajai daļai mūsdienu valstu ir kontrole pār atsevišķām jomām, tādēļ tādu sistēmu var saukt par "jaukto ekonomiku". Ir cilvēki, kas uzskata, ka kapitālisms ir atbalstāms, bet ir arī daļa cilvēku, kas uzskata, ka kapitālisms nav valstī vēlams, jo pēc viņu domām tie, kam ir kapitāls, var nopelnīt vairāk nekā tie, kam kapitāla nav.^[2]

Kapitālisma veidošanās bija ilgstošs process, kas Eiropā aizsākās vēlajos viduslaikos un agrīnajos jaunajos laikos. Tā attīstība bija saistīta ar tirdzniecības paplašināšanos, pilsētu izaugsmi, naudas ekonomikas nostiprināšanos un privātā kapitāla uzkrāšanu. Pakāpeniski tradicionālās feodālās saimnieciskās attiecības zaudēja savu dominējošo nozīmi, bet arvien lielāku lomu ieguva tirgus attiecības un algots darbaspēks.

No 15. līdz 18. gadsimtam Eiropā attīstījās tā sauktais tirdzniecības jeb merkantilais kapitālisms. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ievērojami paplašināja starptautisko tirdzniecību un veicināja Eiropas valstu koloniālo ekspansiju.

Tika izveidoti jauni tirdzniecības ceļi starp Eiropu, Āziju, Āfriku un Ameriku. Nozīmīgi tirdzniecības un finanšu centri izveidojās Amsterdamā, Londonā un citās Eiropas pilsētās. Radās lielas tirdzniecības kompānijas, piemēram, Nīderlandes Austrumindijas kompānija un Britu Austrumindijas kompānija.

Šajā periodā attīstījās arī banku darbība, apdrošināšana un vērtspapīru tirgi. 1602. gadā Amsterdamā tika izveidota viena no pirmajām moderno vērtspapīru biržu priekštečiem.

Eiropas ekonomisko attīstību šajā periodā būtiski ietekmēja arī koloniālisms un Atlantijas vergu tirdzniecība, kas bija cieši saistīti ar starptautiskās tirdzniecības un kapitāla uzkrāšanas sistēmām.

Būtiskas pārmaiņas kapitālisma attīstībā izraisīja Rūpnieciskā revolūcija, kas 18. gadsimta otrajā pusē sākās Lielbritānijā un 19. gadsimtā izplatījās citās Eiropas valstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs.

Manufaktūras pakāpeniski aizstāja rūpnīcas, kurās tika izmantotas mašīnas un jauni enerģijas avoti. Strauji attīstījās tekstilrūpniecība, metalurģija, ogļu ieguve un vēlāk dzelzceļš. Ražošana kļuva arvien koncentrētāka lielos uzņēmumos.

Industrializācija veicināja strauju urbanizāciju. Miljoniem cilvēku pārcēlās no laukiem uz pilsētām un kļuva par algotiem rūpniecības strādniekiem. Vienlaikus nostiprinājās rūpniecības uzņēmēju un kapitāla īpašnieku slānis — buržuāzija.

18. un 19. gadsimtā attīstījās arī kapitālisma teorētiskais pamatojums. Īpaši nozīmīgs bija skotu ekonomists Ādams Smits, kura 1776. gadā publicētajā darbā Tautu bagātība tika analizēta darba dalīšana, konkurence un tirgus mehānismi.

19. gadsimtā kapitālistiskā ekonomika strauji izplatījās Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Attīstījās starptautiskā tirdzniecība, banku sistēma un finanšu tirgi, bet dzelzceļš un tvaikoņi būtiski samazināja preču un cilvēku pārvadāšanas izmaksas.

Industrializāciju pavadīja arī sociāli konflikti. Rūpnīcu strādnieki nereti strādāja garas darba stundas par zemu atalgojumu un bez būtiskas sociālās aizsardzības. Tas veicināja arodbiedrību, strādnieku kustību un dažādu sociālisma virzienu attīstību.

Vienu no ietekmīgākajām kapitālisma kritikām izstrādāja Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss. Markss savā darbā Kapitāls analizēja kapitāla uzkrāšanu, algotu darbu, peļņu un ekonomisko šķiru attiecības. Viņš uzskatīja, ka kapitālismam raksturīgs konflikts starp ražošanas līdzekļu īpašniekiem un algotajiem strādniekiem.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vairākās industrializētajās valstīs notika strauja uzņēmumu un kapitāla koncentrācija. Izveidojās lielas korporācijas, karteļi, tresti un citi uzņēmumu apvienību veidi.

Šo kapitālisma attīstības periodu daļa ekonomistu un marksisma teorētiķu raksturoja kā monopolistisko kapitālismu. Lielās bankas un rūpniecības uzņēmumi ieguva arvien lielāku ekonomisko ietekmi.

Rūdolfs Hilferdings 1910. gadā publicētajā darbā Finanšu kapitāls analizēja banku un rūpnieciskā kapitāla savstarpējo saistību. Savukārt Vladimirs Ļeņins darbā Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija monopolizāciju un finanšu kapitāla attīstību saistīja ar imperiālismu un lielvalstu konkurenci par pasaules tirgiem un kolonijām.

Lielā depresija 1929.—1930. gados kļuva par vienu no smagākajām krīzēm kapitālisma vēsturē. Daudzās valstīs strauji samazinājās ražošana, bankrotēja bankas un uzņēmumi un ievērojami pieauga bezdarbs.

Krīze veicināja valsts lomas palielināšanos ekonomikā. Britu ekonomists Džons Meinards Keinss argumentēja, ka ekonomisko krīžu laikā valdības var izmantot valsts izdevumus un citus ekonomiskās politikas instrumentus, lai stimulētu kopējo pieprasījumu.

Pēc Otrā pasaules kara daudzās Rietumeiropas valstīs izveidojās jauktās ekonomikas, kurās privātā uzņēmējdarbība un tirgus ekonomika tika apvienota ar valsts regulējumu un plašām sociālās aizsardzības sistēmām.

20. gadsimta otrajā pusē kapitālistiskā ekonomika arvien vairāk internacionalizējās. Attīstījās starptautiskās korporācijas, pieauga starptautiskā tirdzniecība un kapitāla kustība.

No 1970. un 1980. gadiem vairākās valstīs tika īstenota privatizācija, finanšu un citu tirgu liberalizācija un valsts regulējuma samazināšana. Šīs politikas bieži tiek saistītas ar neoliberālisma attīstību.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma un Austrumeiropas sociālistisko režīmu beigām 20. gadsimta beigās daudzas bijušās plānveida ekonomikas pārgāja uz tirgus ekonomiku.

21. gadsimtā kapitālisms ir dominējošā ekonomiskās organizācijas forma lielākajā daļā pasaules valstu, lai gan konkrētās sistēmas būtiski atšķiras pēc valsts regulējuma, nodokļu, sociālās aizsardzības un publiskā īpašuma apjoma.

Mūsdienu kapitālisma attīstību raksturo globalizācija, finanšu tirgu internacionalizācija, digitālās ekonomikas izaugsme un lielu starptautisku tehnoloģiju uzņēmumu ietekmes palielināšanās. Vienlaikus turpinās diskusijas par ekonomisko nevienlīdzību, tirgus koncentrāciju, darba attiecībām, klimata pārmaiņām un valsts lomu ekonomikā.

Šis ar ekonomiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l