Haubice (vācu: Haubitze) ir artilērijas ieroča veids, kurš paredzēts šaušanai pa mērķiem, kuri neatrodas tiešas redzamības zonā, ir aiz šķēršļiem. Pēc šaušanas veida, atrodas pa vidu starp lauka lielgabaliem (garš stobrs, šauj zemā leņķi ar lielu šāviņa sākumātrumu) un mortīrām (īss stobrs, šauj stāvā leņķī). Haubices raksturīgās pazīmes ir relatīvi īss stobrs (15 — 30 kalibri), kalibrs ir lielāks par 100 mm, šāviņus izšauj trajektorijās ar stāvu krišanas leņķi, šaušanas ātrums 1 — 6 šāvieni minūtē, šaušanas attālums līdz 17 km. Mūsdienu haubices šauj pat līdz 10 — 12 šāvieniem minūtē attālumā līdz 50 km un vairāk.

Husītu karu laikā 15. gadsimtā pretinieka grupu apšaudei lietoja lielgabalus, kurus čehiski dēvēja par houfnice, vāciski par Hauffnitz. Vēlākajos gadsimtos franciski tos dēvēja par obusier, holandiski par houwitser, bet angliski par howitzer. Plašāk haubices lietoja Zviedrijas karaspēks 17. gadsimta karos.

Atšķirībā no lauka lielgabaliem, tām bija īsāka atbalsta daļa. Tas nozīmēja, ka šie lielgabali bija nestabilāki šaušanā, tiem vajadzēja mazāku pulvera lādiņu un, lai šāviņš lidotu pietiekami tālu, to vajadzēja izšaut stāvākā leņķī. Šādi izšauts šāviņš arī krita stāvākā leņķī. Haubices tika radītas kā aplenkuma ieroči. Sevišķi noderīgas tās bija ienaidnieka cietokšņu iekšienes apšaudei. Atšķirībā no tā laika mortīrām, kuras varēja šaut tikai noteiktā leņķī un šaušanas attālumu regulēja ar pulvera lādiņa lielumu, haubices varēja šaut dažādos leņķos.

18. gs. vidū vairākas Eiropas valstu armijas sāka izmantot haubices, jo tās bija pietiekami mobilas, lai pavadītu karaspēku kaujas laukā. Sevišķi tika novērtēta to spēja izšaut sprāgstošos šāviņus, ko nevarēja parastie lauka lielgabali. 19. gs. vidū dažu valstu armijas sāka vienkāršot savu artilēriju, ieviešot gludstobra lielgabalus, kuri varēja izšaut gan sprāgstošos šāviņus, gan lielgaballodes. Slavenākais no tā laika lielgabaliem bija Napoleona 12-mārciņu lielgabals.

1859. gadā Eiropas armijas sāka lauka bateriju ieroču nomaiņu uz vītņstobru lauka lielgabaliem. Šajos lielgabalos izmantoja cilindriskus šāviņus, kuri, lai arī bija mazāka kalibra kā apaļie gludstobra haubiču šāviņi, tomēr saturēja pietiekošu sprāgstvielu daudzumu. Šie ieroči ne tikai spēja paveikt to pašu, ko gludstobra haubices, bet arī šāva tālāk. Tādējādi, armijas nevis nomainīja gludstobra lauka haubices ar vītņstobru haubicēm, bet aizvietoja ar vītņstobru lauka lielgabaliem, gan gludstobru lauka lielgabalus, gan haubices.

Stobru vītņojuma ietekme uz aplenkuma ieročiem bija savādāka. 1860. gados artilērijas virsnieki atklāja, ka vītņstobru aplenkuma haubices ir daudz efektīvākas aizsargmūru iznīcināšanai kā aplenkuma lielgabali vai mortīras. Tā, armijām noņemot no lauka bateriju bruņojuma viena veida haubices, tās ieviesa jauna tipa haubices fortu aizsardzības un aplenkuma ieroču bruņojumā. Mazākie no šiem ieročiem (vieglās aplenkuma haubices) bija ar kalibru ap 150 mm, šāviņu svars ap 40 — 50 kg. Lielākie (vēlāk pazīstami kā vidējās aplenkuma haubices) bija ar kalibriem no 200 līdz 220 mm, ar šāviņu svaru ap 100 kg. 1880. gados tika izveidotas trešā veida aplenkuma haubices - smagās aplenkuma haubices. To kalibri bija robežās no 240 līdz 270 mm, šāviņu svars lielāks par 150 kg.

Krievu-turku kara laikā atkal parādījās vajadzība pēc lauka haubicēm, jo vītņstobru lauka lielgabali nespēja nodarīt pietiekamu kaitējumu pretinieku nocietinājumiem. 1890. gados Eiropas armijas ieviesa vai nu vieglās (105 — 127 mm kalibrs), vai smagās (149 — 155 mm kalibrs) lauka haubices. Vācija ieviesa bruņojumā abu veidu haubices. Šīs lauka haubices spēja izšaut šāviņus stāvās trajektorijās, panākot arī stāvas krišanas trajektorijas. Tās varēja izšaut šāviņus, kuri bija divas reizes lielāki, kā to spēja līdzīga svara lauka lielgabali. Tā, kamēr 75 mm lauka lielgabals, kurš svēra apmēram tonnu, nespēja izšaut šāviņus smagākus par 8 kg, tāda paša svara 105 mm haubice šāva 15 kg smagus šāviņus. Tomēr haubiču šaušanas attālums bija mazāks.

20. gs. sākumā parādījās vēl lielāki ieroči — supersmagās aplenkuma haubices. Pie šīs grupas piederēja slavenā Lielā Berta. Šīs grupas ieročus pārvietoja izjauktā veidā kā vairākas kravas un šaušanai sagatavoja uz vietas pozīcijā.

Tā kā smagās lauka haubices un vieglās aplenkuma haubices izmantoja viena izmēra un tipa munīciju, parādījās šo ieroču veidu saplūšanas tendence. 20. gs. sākumā starpība starp lauka lielgabaliem un haubicēm vairs nebija tik izteikta un izpaudās galvenokārt to raksturojumā:

• lauka lielgabals — lielāks šāviņa sākumātrums un šaušanas attālums, viena veida lādiņš, maksimālais stobra pacēlums mazāks par 35^o
• haubice — zemāks šāviņa sākumātrums un šaušanas attālums, maināms lādiņa lielums, maksimālais stobra pacēlums lielāks par 45^o

Pēc Otrā pasaules kara armiju rīcībā esošie artilērijas lielgabali, kuri atrodas uz sauszemes un paredzēti mērķiem uz sauszemes, sevī apvieno abu tipu (lauka lielgabals un haubice) lielgabalu īpašības: liels šāviņa sākumātrums, garš stobrs, liels šaušanas attālums, maināms lādiņu lielums un maksimālais stobra pacēlums lielāks par 45^o.

• Pašgājējhaubice — uzmontēta uz motorizētas šasijas ar riteņu vai kāpurķēžu piedziņu, parasti nodrošināta ar bruņām, vizuāli atgādina tanku.
• Kalnu haubice — relatīvi viegla haubice, paredzēta izmantošanai kalnainā apvidū. Ir sadalāma atsevišķos gabalos, vieglākai transportēšanai.
• Aplenkuma haubice — domāta šaušanai no speciālas platformas.
• Lauka haubice — Pietiekoši mobila, lai sekotu sauszemes karaspēkam.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Haubice.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)