Geizers ir karstais avots, kam raksturīga neregulāra karstā ūdens vai tvaika izšaušanās no Zemes dzīlēm.^[1] Geizeru uzbūvi pēta hidroģeoloģija. Geizeri atrodas tikai dažās vietās uz pasaules un tie ļoti reti izšauj ūdens strūklu, līdz ar to tā ir reta dabas parādība. Galvenokārt visi geizeru lauki atrodas netālu no vulkāniski aktīvajām teritorijām. Ūdens uzsilst aptuveni 2 kilometru dziļumā, kur tas saskaras ar karstiem iežiem. Pasaulē ir aptuveni 1000 geizeru, no kuriem puse atrodas Jeloustonas nacionālajā parkā.^[2] Geizeru vulkāniskā aktivitāte var mainīties vai arī aprimt, jo notiek minerālu nogulsnēšanās, kas geizeru nobloķē, blakus geizeru aktivitātes pastiprināšanās, zemestrīču darbība vai arī cilvēku iejaukšanās.^[3]

Pasaulē kopā ir tikai seši reģioni, kuros atrodas geizeri. ASV atrodas divi no šiem reģioniem, savukārt pa vienam — Jaunzēlandē, Islandē, Krievijā un Čīlē.

Pirmo reizi eiropieši par geizeriem dzirdēja 1294. gadā, kad tie pirmo reizi tos ieraudzīja Islandē. Vārds "geizers" ir cēlies no slavenākā Islandes geizera — "Geysir", kura nosaukums ir cēlies no islandiešu vārda "gjósa", kas savukārt latviski nozīmē — "izšļākties". Starp citu, šo vārdu islandieši esot patentējuši un to nemaz tik brīvi nevar izmantot.^[4] Mūsdienās šī konkrētā geizera vārds ir mazliet pārveidots un to lieto, lai apzīmētu visus šī veida ģeoloģiskos objektus.

Geizeri ir īslaicīgas ģeoloģiskas īpatnības. Geizers darbojas augstākais dažus tūkstošus gadu. Tie atrodas vulkāniskajos apgabalos. Geizeri rodas, kad karstie vulkāniskie ieži apakšzemes kambaros sakarsē ūdeni līdz vārīšanās temperatūrai, tad radušies tvaiki izspiež ārpusē spēcīgu tvaika ūdens strūklu. Geizeri var pastāvēt tikai vulkāniski aktīvajās teritorijās, tāpēc, ka to pastāvēšanai nepieciešami trīs svarīgi apstākļi:

1. Intensīvs karstums — karstums, kas nepieciešams, lai geizers darbotos, nāk no magmas, kas atrodas tuvu zemes virskārtai. Tā kā geizera darbībai nepieciešams daudz lielāks karstums, nekā tas parasti ir pie zemes virskārtas, tad geizeri atrodas tikai pie vulkāniem vai vulkāniski aktīvām teritorijām. Lai gan reti, geizeri ir sastopami arī ģeoloģiskajās vietās, kur ir pieejama vulkāniskā karstuma izteka.
2. Ūdens — ūdens, ko geizers izšauj, rodas no sniega un lietus. Kad nokrišņi sasniedz zemi, tie aiztek uz upēm un strautiem. Neliela daļa (aptuveni 5%) iesūcas zemē. Pamazām, pārvietojoties pa šaurām plaisiņām, ūdens atrod ceļu uz apakšzemes tuneļiem, kas veido geizera sistēmu, un pēc tam tiek izšauts virszemē. Ceļojums no zemes virsmas cauri iežiem un atpakaļ virszemē, izšaujoties no geizera, var ilgt vairāk kā 500 gadu.
3. Cauruļveidu sistēma — geizera cauruļveida sistēmā ir nepieciešams slānis ar ūdeni. Tajā ietilpst arī rezervuārs, kurā tas uzkarst. Geizeri bieži vien atrodas zemes plaisās, kas veidojušās no zemestrīcēm. Cauruļveida sistēma ir veidota no plaisu, spraugu, porainu vietu un dažreiz caurumu sistēmām. Saspiešanās sistēmā izraisa spiediena paaugstināšanos, kas izraisa geizera izvirdumu.

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: geizers

Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l