Demjanskas katls
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes
Vērmahts Demjanskas katlā 1942. gada 21. martā
Datums 1942. gada 7. janvāris—1943. gada 1. marts Vieta Demjanska, Novgorodas apgabals, PSRS Iznākums Vērmahta veiksmīga aizstāvēšanās
Karotāji
Trešais reihs	PSRS
Komandieri un līderi
Valters fon Brokdorfs-Ālefelds Valters fon Zeidlics-Kurcbahs	Pāvels Kuročkins Semjons Timošenko
Spēks
100 000 (sākotnēji)	400 000 (sākotnēji)
Zaudējumi
Miruši: 140 000 Ievainoti: 48 000	Miruši: 200 000 Ievainoti: 400 000

Demjanskas katls (vācu: Kesselschlacht von Demjansk, krievu: Демя́нский котёл) bija militārs ielenkums, ko Otrā pasaules kara laikā pret Vērmahtu īstenoja Sarkanā armija Demjanskas apkārtnē. Ielenkums tika panākts 1942. gada 7. janvārī un ilga līdz 20. maijam.

Pēc tam, kad 1941. gada decembrī Vērmahta uzbrukums tika apturēts pie Maskavas, Sarkanās armijas virspavēlniecība izstrādāja Toropecas—Holmas operāciju, lai ielenktu Vērmahta 16. armijas daļas. Ziemeļrietumu frontes komandieris Pāvels Kuročkins vienlaikus ar Toropecas — Holmas operāciju nolēma veikt uzbrukumu uz dienvidiem no Ilmeņa ezera starp Staraja Rusu un Valdaju. Gandrīz vienlaicīgi ar Demjanskas un Toropecas — Holmas operāciju sākās Rževas—Vjazmas operācija.

1942. gada 7. janvārī 11. armija sāka uzbrukumu Staraja Rusas virzienā. Tā kā pilsēta bija stipri nocietināta un apvidus bija ļoti purvains, to ieņemt neizdevās. Vienlaikus uzbrukumā devās 34. armijas labais spārns. No frontes pie Maskavas tika atsūtīta 1. triecienarmija, kā arī no rezerves piesaistīti 1. un 2. gvardes strēlnieku korpusi.

Toropecas — Holmas operācijā 9. janvārī 3. triecienarmija un 4. triecienarmija devās uzbrukumā uz rietumiem no Seligera ezera, vietā, kur Vērmahts nebija spēcīgs, jo šeit negaidīja padomju uzbrukumu. 22. janvārī 3. triecienarmija ielenca vācu garnizonu Holmā, līdz ar to apejot Demjanskas grupējumu no dienvidiem.

29. janvārī 34. armija un 1. gvardes korpuss sāka ielenkt Vērmahtu. Vācu pavēlniecība vairākkārt lūdza atļauju atkāpties, bet Ādolfs Hitlers kategoriski to noraidīja, cerot no Demjanskas placdarma turpināt uzbrukumu PSRS iekšzemē. 8. februārī Vērmahts bija pilnībā ielenkts. Katlā atradās sešas divīzijas, ieskaitot SS divīziju Totenkopf — aptuveni 100 000 cilvēku. Aplenktos spēkus komandēja 2. korpusa komandieris Valters fon Brokdorfs-Ālefelds.

Februāra vidū ielenktos spēkus sāka apgādāt ar lidmašīnām. Tika izveidoti divi lidlauki. Transporta aviācija tika piesaistīta no citiem frontes iecirkņiem un Vācijas. Sākot ar 20. februāri ik dienas katlā atlidoja 100 līdz 150 lidmašīnas, nogādājot vidēji 265 t kravu dienā.

Sarkanā armija nespēja sagraut Demjanskas katlu. Lai pārrautu aplenkumu, 21. martā sākās vācu uzbrukums dienvidrietumos no Staraja Rusas. Trieciengrupu trīs divīziju apmērā vadīja Valters fon Zeidlics-Kurcbahs. Vienlaicīgi uzbrukumu veica arī no katla iekšienes, kur galveno triecienu deva Totenkopf divīzija. 21. aprīlī aplenkums tika pārrauts, izveidojot Ramuševas koridoru. Tas bija 6 līdz 8 km plats un nodrošināja Demjanskas grupējuma apgādi.

Atlikušo 1942. gadu Sarkanā armija neveiksmīgi mēģināja pārraut Ramuševas koridoru, bet vācu spēki to bija pamatīgi nocietinājuši un arī paplašinājuši.

1943. gada janvārī, pēc sakāves pie Staļingradas, Hitlers beidzot ļāva atvilkt karaspēku no Demjanskas. Atkāpšanās no 17. līdz 27. februārim notika plānveidīgi un ar minimāliem cilvēku un tehnikas zaudējumiem.

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Demjanskas katls

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l