Apakšdevons (D₁) ir devona perioda epoha (agrais devons), kā arī devona sistēmas nodalījums (apakšējais devons). Apakšdevons apakšdaļā robežojas ar augšsilūra nodalījumu, veidojot robežu starp silūru un devonu. Šī epoha ilga nepilnus 20 mlj. gadus (416,0 ± 2,8 - 397,5 ± 2,7 Ma). Tā dalās trīs laikmetos (stāvos): Lohkovas, Prāgas un Emsas.

Apakšdevons sākās ar izteikti ģeokrātisku krasta līniju izmaiņas fāzi. Uz robežas starp silūru un apakšdevonu pacēlās un atbrīvojās no ūdens visas platformas. Jūra atkāpās no kaledonīdu apgabaliem, kā arī no daudziem vāji izteiktiem kaledonijas oroģenēzes iecirkņiem. Tikai tajos ģeosinklināļu apgabalos, kurus neskāra zemes garozas krokošanās (Vidusjūras ģeosinklināle Eiropas dienvidos, Urāli, Himalaji, Kordiljeri), palika lielas, jūrām klātas platības. Apakšdevona beigās jūru platības nedaudz palielinājās, taču tik nenozīmīgi, ka tas neizmainīja apakšdevona epohas kopējo ģeokrātisko raksturu.

Baltijā apakšdevons raksturojas galvenokārt ar sarkanīgiem terigēniem iežiem, kas būtiski atšķiras no zem tiem esošajiem silūra un ordovika pelēcīgajiem karbonātiskajiem nogulumiem. Stratigrāfiski dalot Baltijas apakšdevona sarkanīgās slāņkopas, kas satur zivju un augu paliekas, tiek pielietots divdaļīgs dalījums dittonā un brekonā, ko pielieto Anglijas-Velsas reģiona Old Red smilšakmeņu dalījumā. Tas tiek pamatots uz līdzīgiem ihtiofaunas kompleksiem Baltijā un Anglijā. Apakšdevona nogulumi visdetalizētāk ir izpētīti Lietuvā, kur tika izdalītas Tilžes un Stonišķu (dittons), kā arī Ķemeru (brekons) svītas. Latvijas teritorijā, kur apakšdevona griezums nav tik pilnīgs, kur arī mazāk fosiliju, izdalīt Tilžes un Stonišķu svītas nav iespējams. Šīs svītas tiek apvienotas Gargždu sērijā. Apakšdevona griezums nobeidzas ar Ķemeru svītu, kura agrāk tika vēl dalīta Sesavas un Viesītes svītās.